Viens, otrs lasītajs ir pieteicies, kas gribētu lasīt vēl par manām Anglijas gaitām, kā arī, uzradās kāda mana senāka, interneta paziņas, Bazukas (Oskara), blogs par viņa gaitām, tas rosināja kautko uzrakstīt vēl.
Interesanti, cik dažādi un atškirīgi ir viedokļi un pieredze, atbraucot, itkā uz vienu zemi. Lasot Oskara pierakstus, vairākkārtīgi brīnījos par pat pretējo pieredzi un redzēto.
Turpinot apmēram no tās vietas, kur pierakstītais beidzās- pirmajā darbā nostrādāju apmēram 2 nedēļas, kā jau minēju, celtniecībā, pie lietuviešiem. Pa šo laiku sakārtoju CSCS- drošības tehnikas testu, lai varētu oficiālāk strādāt celtniecībā. Tiklīdz tas bija, parādijās iespēja tikt krietni sakarīgākā darbā. Darbs bija jau nopietnākā kompānijā, kura remontē un pārbūvē Barclays bankas. Darbs pa nakti- dienā banka strādā ierasto ritmu, pa nakti mēs tur visu ārdam un pārbūvējam.. :)
Mani šāds režīms apmierināja pat ļoti- esmu pūce un tas ir man organiski pieņemamākais laiks kautko darīt. Darba vieta gan bija otrpus Londonai, Hammersmith, ceļā pagāja 2-3 stundas vienā virzienā. Tas gan mani arī īpaši neuztrauca, pārējā laikā tāpat īpaši nebija ko darīt.
Darbs krietni interesantāks par iepriekšējo- katra diena citāda, dažādi darbi, daudz iespējas apgūt ko jaunu. Kā arī- apgūt valodu, ko strādājot ar leišiem, nekādi nesanāk.. Arī darbs krietni vairāk, praktiski visu laiku strādājām 7 dienas nedēļā, reizēm ar virsstundām. Dažas reizes izdevās tikt citos darbos pa dienu, tādējādi diennaktī paķert divas maiņas.
Te arī atšķirības, salīdzinot ar citu pieredzi- darba kolektīvā nejutu nekādu sliktu, vai vispaar, citādu attieksmi pret viesstrādniekiem, drīzāk, pat otrādi- angļi ir daudz draudzīgāki un atvērtāki, neatkarīgi, vai tas ir kāds no meistariem, vai priekšniekiem, ja kāds “izlec” no fona, tad tas visdrīzāk ir kāds iebraucējs. Bija pat strīds starp vietējo angli, un rumāni, anglis aizstāvēja valsts atvērtību viesstrādniekiem un visādiem iebraucējiem, kad rumānis uzskatīja, ka jābūt stingrākai attieksmei pret iebraucējiem.
Tas arī ir tas, kas šeit visvairāk uzskatāmi atšķiras no Latvijas- cilvēki ir laipnāki, smaidīgāki. Praktiski vienmēr, uz ielas, ar pretīmnācēju sastopoties skatienam kaut uz mirkli ilgaak, viņš uzsmaidīs. Nepārtraukti tiek jautāts, kā iet, vai viss kārtībā, vai nav problēmas utml. Protams, tas ir ārišķīgi un nedaudz liekulīgi, ne jau kādam īpaši interesē, kā man iet, tās ir parastas standarta frāzes, bet, vienalga, tas ir patīkamāk, kā drūmi un nelaipni ģīmji. Arī, ja kādam uzkāpsi uz kājas, tad viņš atvainosies.. :) Pa visu šo laiku strādājot, darbā neesmu dzirdējis nevienu īstu strīdu, varbūt vienu, pavisam īsu, un, arī tad, viens no strīdniekiem bija latvietis, anglis tik teica, lai atslābst.. :D
Laiks pagāja ātri, jo, brīvā laika praktiski nebija, darbs, ceļš uz māju, kas braucot ar autobusu, dienā kopumā bija vismaz 5 stundas, un gulēt. Drusku vēlāk gan uzlabojās situācija ar braukšanu- viens kolēģis izrādijās, ka dzīvo netālu, tad nu braucu reizē ar viņu, tādējādi drusku ātrāks ceļš sanāca.
Hammersmith nostrādāju līdz decembra vidum, kad pabeidzām remontdarbus. Tie bija 3.5 jaunas pieredzes bagāti mēneši- banka manu acu priekšā bija mainījusies līdz nepazīšanai, iegūti ja ne draugi, tad labi paziņas noteikti.
Tai pašai kompānijai cits objekts, nesen iesakts, bija ārpus Londonas, pie Temzas ietekas jūrā, Southend-on-sea. Līdz pašām beigām nebija skaidrība, vai es tur dabūšu darbu vai nē. Sāku gan jau meklēt istabu tajā pilsētā, jo, izbraukāt būtu ļoti dārgi, vai pat nereāli, ja darbs tur ir naktī. Bet, viss nokārtojās labi, pēc dažu dienu atpūtas, vakarā saņēmu telefona zvanu, ka jau nākamajā rīta jābūt Southend darbā. Pie tā šeit jāpierod, ka nekad neko nevar zināt, un, jebkas notiek ātri- vienmēr jābūt gatavam uz visu. Sameklēju internetā vilcienu sarakstu, apmēram izpētīju karti, kur tas varētu būt, jo adresi man nezināja teikt. Bija arī atbilde no vienas istabas saimnieka, sarunāju vakarā apskati.
Jaunā darbavieta bija citāda- tā bija jauna telpa, tur nebija jau esoša bankas filiāle. Līdz ar to, man par nožēlu, darbs bija dienā. Bet, tas bija pieciešams, galvenais, ka darbs pietiekami. Atrastā istaba izradijās ideālā vietā- 300 metrus no darba. Pēc ierastās 3 stundu braukšanas uz darbu, 3 minūšu gājiens bija jūtama pārmaiņa. Un, galvenais, tas arī deva man pietiekami taustāmus labumus- būves menedžeris bija no iepriekšējā objekta, viņš mani pietiekami augstu vērtēja, man bija būves atslēgas un ļoti bieži virsstundas un neplānoti darbi. Darba, kā arī iepriekš, bija daudz, 7 dienas nedēļā, ar virsstundaam vēl, bet, dažas reizes sanāca pastaigāt apkārt- pilsēta kā tāda, pavisam neinteresanta, bet, interesanta krastmala- uz vienu pusi skatot, jau jūra, uz otru- vēl Temza. Tur ir pasaulē garākais metāla mols, apmēram 2 km garš, kā arī interesanti pavērot plūdmaiņas, kas šeit ir ļoti efektīgas. Tas gan arī nesanāca bieži, parastā darbadiena beidzās jau tumsā, brīvas sanāca dažas dienas ziemassvētkos, 1. janvāris, un vēl laikam kāda viena svētdiena, kad nebija tur nekāda darbība. Dažas bildes var skatīt pie bildēm.
Bet, kā saka, katrā medus mucā var trapīties pa darvas karotei.. Šajā gadījumā, problemas bija ar naudu. Es nestrādāju pa tiešo kompanijā, bet, caur starpniekiem. Tas, vai varbūt arī kas cits, bet, sākās problēmas ar samaksu- vēl martā nebiju saņēmis algu par decembri, labi, ka priekšnieki šad tad aizdeva, izdzīvot izdevās.. :)
Būve gāja jau uz beigām, ar naudām nekāda skaidrība, vai- pareizāk sakot, bija skaidrs, ka nekas labs nebūs. Sāku domāt par citu darbu. Šajās būvēs visu laiku darbojas vairākas kompanijas- katru darba veidu veic cita. Apgrozās te daudzi. Uz to laiku man jau bija vairāki piedāvājumi no citiem, kuri mani bija ievērojuši. Nebija lielas problēmas izdomāt, kurš variants man vairak tīk, un piekrist..
Drošvien, par tālāko, turpmāk..